Vēsture

Vēsture

Tradīcijas

„Katrā saimniecībā sava sēta,” vēsta igauņu sakāmvārds. Tas ļoti labi raksturo teritorijas ziņā ļoti mazās Igaunijas nacionālo kultūru, kurā sastopams pulka vietējo īpašo iezīmju. Daudzās atšķirības bija vērojamas jau kopš seniem laikiem, kas tagad atspoguļojas gan valodas dialektos un arheoloģiskajos izrakumos, gan arī materiālā un garīgajā kultūrā. Dzimtbūšanas un zemnieku apspiestības rezultātā izveidojās daudz novadiem raksturīgu īpatnību, kas īpaši uzkrītošas bija tautastērpos un tautas kultūrā. Igaunijas zemnieku kultūras kā veseluma savdabība visspilgtāk atklājas rūnu dziesmās un dzīvojamās rijās.

Dienvidigaunija kā reģions no kultūras viedokļa ir bijusi uzkrītoši konservatīva, kurā ļoti tiek glabātas tradīcijas. Tas it īpaši atspoguļojas Mulgi un un Setu novados. Kopumā vērtējot, pēc tautas kalendāra ieražām visnoteiktākie un kompaktākie ir Dienvidigaunijas reģioni Mulgimā un Setumā (Hīemē, 2010).

 

Dienvidigaunija kā reģions no kultūras viedokļa ir bijusi uzkrītoši konservatīva, kurā ļoti tiek glabātas tradīcijas. Tas it īpaši atspoguļojas Mulgi un un Setu novados. Kopumā vērtējot, pēc tautas kalendāra ieražām visnoteiktākie un kompaktākie ir Dienvidigaunijas reģioni Mulgimā un Setumā (Hīemē, 2010).

Tieši Mulgi novadā ļoti ilgi saglabājās viduslaikos cēlušies raksti, upuru jeb Pelli dārzi, savdabīgi nostāsti. Daži Mulgimā reģiona senie ēdieni, kā mulgi kāposti, mulgi biezpienmaizītes un kama, vēlāk par iemīļotiem kļuvuši visā Igaunijā.

Neskatoties uz visām teritoriālajām īpatnībām, seno igauņu zemnieku kultūrā bija vērojamas kopējas pazīmes, kas tās apvienoja vienā veselumā. Par visraksturīgākajām no tām var uzskatīt rūnu tautasdziesmu, dzīvojamo riju, kā arī tipisko dzīvojamo māju un mīkstu raudzētu rudzu maizi. Vienota bija liela daļa kāzu un Ziemassvētku tradīciju, sējas kalendāra ievērošana un veļu laiks (estonica.org). 
Igauņi upurēja mirušajiem senčiem, dabas gariem un dabas dievībām, lai tie būtu labvēlīgi un pasargātu no nelaimēm un slimībām, dāvātu zemei un ganāmpulkam auglību, labu ražu utt. Par upuriem ziedoja ēdienus vai dzērienus, kā arī lauksaimniecības produktus, piemēram, linus, vilnu, audumu, tāpat naudu un rotaslietas. Īpaši nozīmīgs ziedojums bija sudrabbalts – no sudraba naudas vai rotaslietas malas noskrāpētas druskas, kurām piedēvēja īpašu brīnuma spēku. Ziedojumus upurēja, iegūstot jauno ražu, uzsākot un pabeidzot darbus, kā arī veļu laikā un dažādu svētku, atceres dienu un ģimenei nozīmīgu svētku laikā.

Dienvidigaunijā lauku sētas vai ciema upurvieta bija upuru dārzs. Tā tika uzskatīta par svētu un neaizskaramu vietu, kas norobežota ar sētu saimniecības pagalmā vai kādā daļā no lielāka dārza, kur auga lapu koki, krūmi un apiņi. Upuri tika novietoti uz dārzā esošā akmens, velēnas vai zem krūma. Šādi Pelli dārzi visilgāk saglabājās tieši Mulgimā, vietām līdz 19. gadsimta vidum.
Senākais kultūraugs Igaunijā ir mieži, kas šeit audzēti jau apmēram 4000 gadus. Īsts lūzums notika 11.-12. gadsimtā, kad aizsākās ziemas rudzu audzēšana, kas labi mēslotā laukā deva daudz labāku ražu. Rudzi ātri vien kļuva par galveno maizes graudaugu, un tā līdz mūsdienām.

Patiesi liels pagrieziens tautas kultūrā notika 19. gadsimta otrajā pusē. Tam par ierosmi kalpoja 19. gadsimta 60. gados sākusies saimniecību izpirkšana. Arvien vairāk zemnieku devās uz pilsētu – gan uz skolu, gan darbu. Ieviešot jaunas tradīcijas, igauņu zemnieku sabiedrībā sāka parādīties arvien modernākas iezīmes. Daudzi jauninājumi, kas tikai aizsākās gadsimta sākumā, līdz gadsimta beigām jau kļuva par pašsaprotamiem. Sava loma bija tanī, ka sev pilnībā piederoša saimniecība sniedza drošību un cēla pašapziņu. Šajā laikā arī no Sakalas dienvidu daļas radās Mulgimā, kādu to pazīstam šodien.