Mulgimā lauku ērberģi
Mulgimā ļaudis pirmie sāka būvēt modernas un reprezentablas dzīvojamās ēkas – ērberģus. Jaunas mājas vairs necēla pēc senču parauga, kā tas bija darīts simtu gadu garumā, būvējot rijas ēkas, bet tagad idejas aizguva muižā un pilsētā. Nami pilnībā mainīja gan savu ārējo, gan iekšējo izskatu – tās kļuva izskatīgākas, ērtākas, tīrākas, plašākas.
Ar apzīmējumu ērberģis igauņu valodā visvairāk tiek domātas kungu mājas. Kopumā Igaunijā par ērberģiem dēvēja lielus namus, kas uzcelti atsevišķi no turīgu lielo lauku saimniecību riju ēkām. Tiem par paraugu kalpoja muižas ēkas, pagastnami, skolas ēkas un dzīvojamās mājas pilsētās. Nosaukums cēlies no vācu valodas – Herberge – muižas ierēdņu nams. Mulgi novadā ar vārdu ērberģis izprata galveno ēku, kā arī vislielākās, muižas ēkai līdzīgas dzīvojamās mājas.
Bez praktiska pielietojuma ērberģiem bija arī liela simboliska nozīme – caur tām saimnieki izrādīja savu turību un stāvokli sabiedrībā. Ar laiku ērberģu arhitektūra kļuva aizvien daudzveidīgāka, atspoguļojot īpašnieka personīgo gaumi, izpratni, ambīcijas, saimnieciskās iespējas utt. Īpaši prasīgi saimnieki savas mājas lika projektēt pie mācītiem arhitektiem.
Ērberģī bija 4-6 dzīvojamās istabas, tostarp liela zāle jeb viesistaba un ģimenes istaba, ko var uzskatīt par ērberģa galveno pazīmi. Ērberģī bija vēl arī ēdamistaba, saimnieku guļamistaba, virtuve, vairākas priekštelpas un pieliekamie, gandrīz vienmēr veranda, retākos gadījumos arī rakstāmistaba jeb saimnieka kabinets, un vēl retāk iekšējā tualete un vannas istaba. Jaunākajos ērberģos lielāku uzmanību sāka pievērst arī strādnieku telpām.
Pēdējie 50 gadi ērberģiem bijuši ļoti dramatiski – tanī ir daudz kopīga ar Igaunijas muižu likteni. Tā kā tas pamatos bija saistīts ar turīgām lielajām saimniecībām, tikai pavisam nedaudzi ērberģi palika īsto saimnieku valdījumā. Kopumā saimnieki tika vai nu represēti vai arī tie aizbēga uz Rietumiem, vai arī mainīja dzīvesvietu Igaunijā. Mājas pārsvarā pārgāja kolhozu un sovhozu rokās. Simtos ērberģu atradās pirmo mazo, tā teikt, viena ciema kolhozu kantori, daudzus gadu desmitus arī vēlāk. Vairākos ērberģos tika izvietotas ciema padomes, veikali, skolas u.tml. Pēcāk ērberģi kļuva vairāk par gadījuma strādnieku izmitināšanas vietām, kurās pabija desmitiem ģimeņu un neviens par tiem neuzņēmās rūpes.
Daudzas ēkas ir atgrieztas saimniekiem, tomēr daudzas tā arī netika atgrieztas. Šie ērberģi pārsvarā atrodas sliktā stāvoklī, jo tajos patlaban dzīvojošie cilvēki nespēj ēkas uzturēt kārtībā. Visā Igaunijā ir simtiem pilnībā vai gandrīz iznīcinātu lauku ērberģu.
